Apendicīts. Izrādās, tas neuzbrūk pēkšņi!

Diagnoze “apendiksa iekaisums” ir nosacīti jauna. Taču slimība kā tāda bijusi vienmēr, lai gan vēl pirms gadiem 150 par tās eksistenci nezināja pat ārsti.

Pat ja tika noteikts lēkmju cēlonis, apendicīts palika, kur bijis. Pirmās operācijas tika izdarītas 1888. gadā Anglijā un Vācijā, un turpmākos 25 gadus ārsti karsti diskutēja un strīdējās par to, vai apendikss ir jāizoperē jau pirmajās saslimšanas stundās vai tikai sarežģījumu gadījumā.

Apendikss ir aklās zarnas tārpveida piedēklis, kas atrodas praktiski uz robežas starp tievo un resno zarnu. Tā garums vidēji ir 5–15 cm, diametrs – aptuveni 1 cm. Uzskata, ka izauguma galvenais uzdevums ir aizsargāt tievo zarnu no baktērijām, kas mitinās aklajā zarnā.

Kas ir apendicīts?
Par apendicītu mēdz saukt apendiksa iekaisumu. Šī saslimšana novērojama ļoti bieži un prasa nekavējošu ķirurģisku iejaukšanos. Tā var piemeklēt ikvienu un jebkurā vecumā, taču visbiežāk uz operāciju galda nākas gulties 15–19 gadu veciem jauniešiem.

Saslimšanas cēloņi
Visi, kas piedzīvojuši apendiksa iekaisumu, ir vairāk nekā pārliecināti, ka saslimšana notikusi pēkšņi. Taču tā nemēdz būt.

Iekaisuma attīstību var izraisīt:

* pārāk kustīgs apendikss un tā sametums (īpaši bērniem);

* apendiksa atveres aizsprostošanās ar izkārnījumu masu aizcietējuma gadījumā (lielākoties gados vecākiem cilvēkiem) vai nesagremotām pārtikas daļiņām (piemēram, sēkliņām, graudiņiem);

* pārtikas un jebkuras citas infekcijas;

* zarnu trakta iekaisuma slimības;